Kazhes pierakstu burtnīca

Trešo gadu pēc kārtas vasarā ar bērniem braucam uz Somiju, un trešo gadu man neizdodas nokļūt kādā Somijas augstākās līgas futbola spēlē. Protams, kaut ko vienmēr ir iespējams sakombinēt, taču sekoju principam, ka futbola dēļ plānus var drusku pielāgot, nevis visu tam pakārtot. Kamēr ar vietējo futbolu šajos braucienos man neveicas, toties ar eirokausiem iet gana labi - pērn biju uz Levadia - RFS dueli, kā arī Paides komandas sacensību ar Gibraltāra komandu, bet šogad kārta Somijas un Ziemeļmaķedonijas čempionu duelim.

Patiesībā gan sanāca tā, ka šīs futbola spēles dēļ mūsu maršruts mainīja virzienu - tas, kas bija paredzēts Somijā turpceļš, tapa par atceļu, un otrādi. Iemesls tam bija tāds, ka maršrutu biju orientējoši saplānojis pirms eirokausu izlozes, rēķinoties, ka Kuopio komanda KuPS pirmo spēli aizvadīs savā laukumā, kamēr atklājās - tomēr izbraukumā. Nu, nekas, der arī šādi.

Biļeti uz spēli pirku dažas dienas pirms tās norises datuma, nekādu mega ažiotāžu uz biļešu iegādi nemanīja (beigās apmeklējums bija tīri ok - tuvu 3'000), izvēlējos lētāko variantu - vietu aiz vārtiem. Kuopio stadionā tribīnes ir no trim pusēm taču normālā tribīne ir tikai viena. Aiz vārtiem ir dažas rindas sēdvietu, bet pretī centrālajai tribīnei ir koka soli - līdzīgi kā savulaik "Daugavas" stadionā Rīgā. Neatceros, vai pērn bija iespējams skatīties RFS spēli no Kuopio (un ja jā - no kuras puses filmēja), bet nezinu, vai eirokausu spēlēs tajā koka tribīnē drīkst tirgot biļetes. Tā kā šī bija pirmās atlases kārtas spēle, un arī pārējās tribīnes nebija pārpildītas, skaidrs, ka šajā reizē tur neviens nesēdēja. Biļešu cena - aiz vārtiem 20 eiro, centrālajā tribīnē - 35 eiro. Tehniski, ja pamanās, droši vien ir iespējams pat kļūt par "skatītāju aiz žoga", tādu novērojumu guvu, veicot apgaitu apkārt stadionam pirms spēles sākuma.

Mazliet par priekšvēsturi. KuPS jeb pilnā nosaukumā "Kuopion Palloseura" ir vairāk kā 100 gadus sens klubs, kas bāzēts pilsētā Kuopio, nepilnus 400 kilometrus uz Ziemeļiem no Helsinkiem. Uz šo brīdi tā ir astoņkārtēja Somijas čempionvienība, pēdējie trīs tituli izcīnīti nesen: 2019., 2024. un 2025. gados. Proti, šobrīd tā ir bijusi čempione divus gadus pēc kārtas un arī aktuālās sezonas vidū atrodas Somijas čempionāta pirmajā vietā. Ne tik sen: 2021./2022. gados te spēlējis ar Latvijas futbola ilggadīgais līderis Jānis Ikaunieks, un labi spēlējis turklāt. Iepriekšējā sezonā KuPS eirokausos satikās ar Ikaunieka tagadējo komandu - Rīgas RFS - un, lai arī laukumā nerādīja neko grandiozu, pieveica rīdziniekus gan Rīgā, gan Kuopio, un pateicoties šai uzvarai tika eirokausu rudenī - UEFA Konferences līgas pamatfāzē, kur tā arī izrādījās gana jaudīga, cita starpā viesos spēlējot neizšķirti 2:2 pret topošo turnīra uzvarētāju Londonas "Crystal Palace". KuPS tika izslēgšanas spēlēs, kur gan jau pirmajā kārtā atzina Poznaņas "Lech" pārākumu. Ar šo vēlos teikt - normāls vidusmēra Eiropas klubs, teorētiski - spēkos samērojams ar Latvijas futbola līderiem.

Šodien, kad rakstu šo tekstu, Latvijas futbola līdzjutējiem gan aktuālāka ir KuPS pretiniece - Skopjes klubs "Vardar", taču dienā, kad gāju uz futbolu, to vēl nezināju (lai gan noteikti šādu variantu paturēju prātā). Arī FK Vardar ir savas valsts čempione, kopš Maķedonija (nu jau kādu laiku - Ziemeļmaķedonija) tapa neatkarīga no Dienvidslāvijas, tā 12 reizes tikusi valsts čempiones godā, augstākais sasniegums eirokausos - 2017./18. gada sezonā tā spēlēja Eiropas līgas grupu turnīrā, turklāt to sasniedza, divreiz apspēlējot Stambulas "Fenerbachce". Sajūtu līmenī gan šķiet, ka "Vardar" ir drusku vājāka komanda nekā KuPS, ko apliecina arī pirmās spēles iznākums - Skopjē somi uzvarēja ar 2:0, liekot nopietnu pamatu uzvarai divu spēļu summā. Tiesa, "Vardar" tajā spēlē palika skaitliskajā mazākumā, kas noteikti nāca par labu KuPS izredzēm.

Labi, pārejam pie spēles. Stadiona apkārtnē ierados apmēram stundu pirms tās sākuma, būdams piesardzīgs, atstāju auto kādu 700 metru attālumā pie lielveikala (vietā bez kādiem stāvvietas ierobežojumiem), un tad principā jau sekoju cilvēkiem ar KuPS atribūtiku. No ārpuses neko grandiozs stadions nešķita, kā jau rakstīju iepriekš par tribīnēm, un arī iekšā nebija tā, ka tas mani pārsteidza. Atribūtikas stends gan bija plašs, tur varēja nopirks gan spēles šalles, gan dažādu veidu cepures, kreklus, botas KuPS logotipu utt. Un bija arī pamatīga cilvēku plūsma šajā bodītē, nācās kādu laiku pastāvēt rindā, līdz tiku pie iespējas kaut ko nopirkt arī pats. Cenas - nekas īpašs, apmēram tādas, kā būtu Somijā gaidījis. Ēdienu un dzērienu piedāvājumu neizpētīju, tas man nebija aktuāli. Izvēlētā vieta nebija pati izcilākā - kā jau aiz vārtiem, turklāt vēl zemu (otrā rinda), bet kopumā redzamība bija ok.

Atmosfēra stadionā - itin laba. KuPS ultru sektors atradās ļoti tālu no manis, bet dzirdēt to varēja labi, dziedāja šie gandrīz bez pārtraukuma, saukļi gan teju visi tādi, kādus nākas dzirdēt arī no Latvijas klubu un izlases līdzjutējiem (protams, izņemot dziļā jūrā krītošu mēnesi). "Vardar" fani bija ieradušies veseli seši cilvēki, taču savu skaitlisko trūkumu viņi kompensēja ar azartu un pašatdevi. Protams, ka somi viņus pārkliedza, taču tajos brīžos, kad KuPS sektors pieklusa, "Vardar" puiši centās, cik nu varēja.

Nekādu sportisko intrigu no šīs spēles es nebiju gaidījis - ja jau Skopjē "Vardar" zaudēja ar divu vārtu starpību, ko gan varētu gaidīt Somijā? Un tomēr - intriga radās. Pirmais puslaiks gan bija dramatiski miegains, ko apliecina arī sitienu pa vārtiem bilance - somi uzsita četras reizes, maķedonieši - vienu, un galīgi nebija tā, ka šie sitieni būtu bīstami. Somi biežāk tika pie stūra sitieniem, bet to izpilde bija vāja, un varēja just - KuPS ir apmierināti ar neizšķirtu, viņiem tomēr divi vārti rezervē, ko tur baigi censties, jau ātri sāka vilcināt laiku, un, lai arī ziemeļvalstu futbols tradicionāli bijis brīvs no simulācijām un vārtīšanās, es nebūt neteiktu, ka KuPS šajā ziņā būtu rādījusi džentlmeniskas spēles paraugu. Līdz ar to bija nepierasti redzēt maķedoniešus mēģinām steidzināt notikumus laukumā, ātri ievadīt bumbu spēlē, celties kājās pēc kritieniem utt. Puslaika rezultāts 0:0 šķita ne vien taisnīgs, bet pat neizbēgams.

Un tad pēc pārtraukuma notikumi sāka mainīties - KuPS arvien spēlēja uz rezultāta noturēšanu, bet nedarīja to sevišķi profesionāli, un 59. spēles minūtē "Vardar" guva vārtus. Jāatzīst, epizode izcili atmiņā nepalika - šķita tādi relatīvi viegli zaudēti vārti. Un nu jau "Vardar" noticēja, ka atspēlēšanās divu spēļu summā ir iespējama. Somi it kā joprojām uzbruka drusku vairāk, bet bez sevišķas jēgas - atkal jau bija problēmas ar trāpīšanu vārtu četrstūrī, un arī nekādi izcilie momenti viņiem neveidojās. Dramatiskākie notikumi sākās pamatlaika pēdējās minūtēs. "Vardar" aizskrēja uzbrukumā, un bija kritiens soda laukumā, pēc kura maķedoniešu spēlētāji aktīvi rādīja tiesnesim, ka jābūt 11 metru soda sitienam. Tiesnesis bija nepielūdzams, un par komentāriem "izsniedza" dzelteno kartīti "Vardar" trenerim. Taču pauze, pirms ievadīt bumbu atkal spēlē ievilkās, un varēja saprast, ka VAR tiesneši pārbauda - vai tik tomēr nevajadzēja nozīmēt to 11 metru sitienu. Arī maķedoniešu kluba vārtsargs Taleskis, kurš vispār ļoti aktīvi komunicēja ar saviem sešiem līdzjutējiem (otrajā puslaikā maķedonieši bija "manā" galā) šiem uzsauca kaut ko, kas domājams maķedoniešu valodā bija: "Viņi pārbauda pendeles situāciju." Turklāt nevarēja saprast - viņš šo ziņo kā faktu, vai vēlas, lai līdzjutēji caur internetu pārliecinās - tā tiešām ir vai nav. Liela bija maķedoniešu līksmība, kad vispirms tiesnesis devās pie VAR monitora, bet pēc ieskatīšanās tajā norādīja uz 11 metru atzīmi. Interesantāk par pašu 11 metru sitiena izpildi bija sekot "Vardar" vārtsarga emocijām tā laikā - vairākas reizes pārmetis krustu, viņš ar seju iespiedās vārtu stabā, lai nebūtu jāskatās, un vien pēc stadiona emocijām (kolektīvas nopūtas un sešu vardariešu sajūsmas kliedzieniem) tās atvēra, lai mestos skriet pāri visam laukumam un apkamptos ar komandas biedriem.

Atšķirībā no "Vardar" futbolistiem un līdzjutējiem, es par šo pavērsienu nemaz tik priecīgs nebiju. Biju ģimeni informējis par savu gaidāmo atgriešanās laiku, taču līdz ar gaidāmo papildlaiku, tas, protams, mainījās. Telefons man jau bija izlādējies, es jau sāku apsvērt domu palūgt kādam vietējam nosūtīt manai sievai Whatsapp ziņu, bet bija aizdomas, ka somi šādam gājienam nebūs sevišķi atvērti. Tomēr izrādījās, ka telefons piekrita vēl uz pāris minūtēm reanimēties, lai varētu nosūtīt lakonisku ziņu "būs papildlaiks. būšu vēlāk", un pat saņemt atbildē "ok". Patiesībā vēl gan nekāds papildlaiks nebija garantēts - otrā puslaika kompensācijas laiks bija deviņas minūtes, un teorētiski kāda no komandām vēl varēja gūt vārtus. "Vardar" gan šķita pilnībā apmierināta ar sasniegto, un nu jau tā sāka vilcināt laiku, spēlētājiem to vien darot, kā krītot ar krampjiem. Vienā no epizodēm gan tie droši vien bija autentiski, jo futbolistam sniedza medicīnisko palīdzību, laukumu viņš atstāja ārstu pavadījumā klibodams un tika nomainīts. KuPS futbolisti beidzot sāka spēlēt aktīvāk, taču līdz reāliem vārtu apdraudējumiem netika. Un tā pamatlaiks beidzās.

Vērojot to, cik ļoti vārgi izskatījās "Vardar" spēles pašās beigās, man vismaz radās iespaids, ka viņi tagad mēģinās turēt rezultātu nemainīgu līdz papildlaika beigām un cerēt uz sekmīgiem pēcspēles 11 metru sitieniem. Tas pat šķistu loģiski - spēles gaitā maķedoniešu vārtsargs Taleskis šķita daudz pārliecinošāks par savu kolēģi austrieti Kreidlu KuPS vārtos. Tikām KuPS noteikti nevēlējās spēlei ļaut aiziet tik tālu, turklāt, kā jau teikts, maķedonieši izskatījās galīgi izspiesti, tur vajadzēja pielikt drusciņ pūļu un vārtiem bija jākrīt. Un tā patiešām arī notika. Līdz ar somu gūtajiem vārtiem šķita - te viss ir cauri, nespēs "Vardar" no šī nokdauna piecelties, viņi taču knapi kājas velk. Ka tik ne tā! Ievadījuši bumbu no centra, "Vardar" futbolisti uzreiz metās uzbrukumā un padsmit sekunžu laikā panāca 1:3! Spēlētāji sajūsmā devās apkampties ar saviem sešiem faniem, kuri ar visiem tīkliem gandrīz iekrita laukumā. Tikām KuPS līdzjutēji šķita absolūti sašauti. Tik ilgi viņu komanda bija centusies gūt vārtus, beidzot savu panākusi, un uzreiz to atkal pazaudējusi. Tomēr futbolisti turpināja spēlēt, un pāris minūtes vēlāk viņiem laime atkal uzsmaidīja - "Vardar" spēlētājs ar roku nospēlēja tik acīmredzami, ka pat no otra laukuma gala (tā sanāca, ka lielākā daļa spraigo notikumu šajā spēlē risinājās man tālajos vārtos) nebija šaubu - tur būs pendele! Un tiešām bija. Un tā pirmā papildlaika puslaika noslēgumā polis Paržičeks devās izpildīt 11 metru sitienu pret Taleski, un izpildīja ļoti labu sitienu. 2:3 - rezultāts, kas atkal derēja KuPS.

Vai "Vardar" būtu pa spēkam vēlreiz atspēlēties? Nebija. Otrais papildlaika puslaiks aizritēja bez sevišķas drāmas, lai arī maķedonieši, protams, centās, bet nu jau viņiem spēku acīmredzami pietrūka, un kārtīgu spēles beigu ofensīvu viņiem veikt neizdevās. Arī tiesneša lēmumi šajās minūtēs nebija viņiem labvēlīgi - tā arī ne reizes "Vardar" netika pie kādas standartsituācijas, lai Taleskis varētu skriet uz soda laukumu. Vienu reizi viņš gandrīz tomēr aizskrēja, būdams pārliecināts, ka būs stūra sitiens - bet nebija. Tā nu knapi, knapi, bet KuPS tika Čempionu līgas kvalifikācijas turnīra otrajā kārtā. Tikām "Vardar", kā tas noskaidrojās aptuveni stundu vēlāk, drīzumā brauks uz Latviju, lai sacenstos ar Riga FC - komandu, kurai arī šajā vakarā beidzās gaitas Čempionu līgas atlasē. Ja sakritīs laiki, man būs visas iespējas "Vardar" redzēt spēlējam jau otro reizi šovasar.

Nekādu padziļinātu analīzi par "Vardar" futbolistu spējām es, protams, veikt neesmu spējīgs, bet ar kaut kādiem iespaidiem dalīties tomēr varu. Būtu pārspīlēti teikt, ka šī komanda atstāja uz mani izcilu iespaidu - tāda tipiska balkānu komanda, kas spēlē neatlaidīgi un ar savu devu netīru elementu. Protams, tā kā spēles gaita neļāva viņiem vilcināt laiku, bija amizanti novērot, kā maķedonieši vērsās pie tiesneša par somu pārāk nesteidzīgajām darbībām, tā it kā viņi paši nebūtu šādas mākslas eksperti. Līdzās atraktīvajam vārtsargam spēlētājs, kas visvairāk palika atmiņā, bija kreisais centra aizsargs Matičs - tāds pamatīga izmēra tēvainis, kas nolasīja vairumu gaisa bumbu, gan vizuāli, gan pēc spēles stila viņš man atgādināja Riga kapteini Antoniju Černomordiju, kārtīgs vecis, kas nevienu garām nelaidīs. Tāpat iegaumēju Nenadu Miškovski - viņu laukumā sūtīja jau pamatlaika kompensācijas laikā, izsniedzot arī kapteiņa apsēju. Atmiņā gan Miškovskis nepalika ar savu lielisko spēli, bet ar to, ka viņš izskatījās pēc pamatīga onkuļa līdzās visiem futbolistiem laukumā - vīram ir 39 gadi, faktiski - Messi vienaudzis, bet ārēji šķita, ka futbolistam ir vēderiņš un ka pat pusstundai laukumā viņš bija tikai daļēji gatavs. Pat kapteiņa apsējs viņam uz piedurknes slikti turējās. Sajūtu līmenī man šķiet - šī komanda ir vājāka līmeņa nekā Riga. Bet tas, kā tā cīnījās pret KuPS, apliecināja - kā jau balkānieši, "Vardar" viegli nepadodas. Proti, viegli pret viņiem rīdziniekiem diez vai klāsies, un tomēr - man labāk tīk, ka uz Rīgu brauks viņi, nevis KuPS.